1Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. 2Tas bija iesākumā pie Dieva. 3Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. 4Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. 5Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. 6Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. 7Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. 8Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. 9Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. 10Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu nepazina. 11Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. 12Bet cik viņu uzņēma, tiem viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic viņa vārdam, 13Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. 14Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. 15Jānis liecina par viņu un sauc: „Šis ir Tas, par ko sacīju: kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo viņš bija pirmāk nekā es.“ 16Jo no viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību. 17Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. 18Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, tas mums to ir darījis zināmu.
13Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. 14Tur viņš atrada templi vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. 15Un, iztaisījis pātagu no auklām, viņš visus izdzina no tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, 16Un baložu pārdevējiem viņš sacīja: „Nesiet to projām! Nepadarait mana Tēva namu par tirgus namu!“ 17Tad viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: „Karstums tava nama dēļ mani aprij.“ 18Bet jūdi uzstājās un sacīja: „Kādu zīmi tu mums rādīsi, ka tu to drīksti darīt?“ 19Jēzus atbildēja: „Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.“ 20Tad jūdi sacija: „Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?“ 21Bet viņš runāja par savas miesas templi. 22Kad nu viņš bija uzcēlies no miroņiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis. 23Viņam Lieldienas svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt viņa vārdam, redzēdami zīmes, ko viņš darīja. 24Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka viņš visus pazina. 25Jo viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.
1Bet tur bija kāds cilvēks no farizējiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. 2Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja viņam: „Rabi, mēs zinām, ka tu esi mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā tu dari, ja Dievs nav ar to.“ 3Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.“ 4Nikodēms saka viņam: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?“ 5Jēzus abildēja: „Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! 6Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars. 7Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes. 8Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.“ 9Nikodēms atbildēja: „Kā tas var notikt?“ 10Jēzus atbildēja: „Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? 11Patiesi, patiesi es tev saku: Mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet iūs mūsu liecību nepieņe-mat. 12Ja jūs neticat, kad es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad es jums stāstīšu par debess lietām? 13Jo neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. 14Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, 15Lai ikviens, kas tic, viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. 16Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, 17Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. 18Kas tic viņam, netiek tiesāts, bet kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. 19Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. 20Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. 21Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.“
1Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis, 2[Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli], 3Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju. 4Bet viņam bija jāiet caur Samariju. 5Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu. 7Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“ 8Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt. 9Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. 10Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“ 11Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“ 13Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. 14Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“ 15Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“ 16Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“ 17Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, 18Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“ 19Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. 20Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“ 21Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. 22Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. 23Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. 24Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“ 25Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“ 26Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“ 27Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“ 28Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm: 29„Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“ 30Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. 31Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“ 32Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“ 33Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“ 34Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu. 35Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. 36Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. 37Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. 38Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“ 39Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi. 40Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas. 41Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ 42Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“
19Tad Jēzus turpināja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko tas dara, to arī Dēls dara tāpat, 20Jo Tēvs mīl Dēlu un tam rāda visu, ko pats dara; un viņš tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities. 21Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā ari Dēls dara dzīvus, ko viņš grib. 22Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, 23Lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. 24Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē. 25Patiesi, patiesi, es jums saku: Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. 26Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam sevī. 27Un viņš tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka viņš ir Cilvēka Dēls. 28Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, 29Un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam. 30Es no sevis nespēju darīt nekā. Kā es dzirdu, tā es spriežu, un mans spriedums ir taisns, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mam sūtījis.
25Un atraduši viņu otrā malā, tie viņam sacīja: „Rabi, kad tu esi atnācis šurp?“ 26Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši. 27Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs viņu ir apzīmogojis.“ 28Tad tie viņam sacīja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?“ 29Jēzus atbildēja viņiem: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko viņš sūtījis.“ 30Tad tie sacīja viņam: „Kādu zīmi tu rādi, lai mēs to redzēdami tev ticam? Ko tu darīsi? 31Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.“ 32Jēzus viņiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi: 33Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.“ 34Tie viņam sacīja: „Kungs, dod mums vienumēr šo maizi!“ 35Jēzus sacīja viņiem: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam. 36Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat. 37Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu. 38Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis, 39Bet tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā—pastarā dienā. 40Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es viņu celtu augšā pastarā dienā.“ 41Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, ka viņš bija sacījis: „Es esmu maize, kas no debesīm nākusi,“ 42Un sacīja: „Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīs-tam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?“ 43Bet Jēzus atbildēja viņiem: „Nekurniet savā starpā! 44Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pastarā dienā. 45Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no viņa mācījies, nāk pie manis. 46Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis. 47Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība. 48Es esmu dzīvības maize. 49Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. 50Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst, km. 51Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.“ 52Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: „Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?“ 53Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cil-vēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jum dzīvības nav sevī. 54Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. 55Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. 56Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī, un es viņā. 57Itin kā mani sūtījis dzīvais Tēvs, un es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas mani bauda, būs dzīvs manī. 58Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.“ 59To viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā.
12Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: „Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.“ 13Tad farizēji sacīja viņam: „Tu pats liecini par sevi; tava liecība nav patiesa.“ 14Tad Jēzus viņiem atbildēja: „Lai gan es liecinu pats par sevi, tomēr mana liecība ir patiesa, jo es zinu, no kurienes es esmu nāds un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eimu. 15Jūs spriežat kā cilvēki, es ne par vienu nespriežu tiesu. 16Bet ja es spriežu tiesu, mans spriedums ir pareizs, jo es neesmu viens, bet ar mani ir tas, kas mani sūtījis. 17Arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza. 18Es esmu viens, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.“ 19Tad tie sacīja viņam: „Kur ir tavs tēvs?“ Jēzus atbildēja: „Ne mani jūs pazīstat, ne manu Tēvu; ja jus mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.“ 20Šos vārdus viņš runāja, mācīdams templī pie mantnīcas. Un neviens viņu neapcietināja, jo viņa stunda vēl nebija nākusi.
1Un garām ejot, viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. 2Viņa mācekļi viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats, vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?“ 3Jēzus atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki: bet Dieva darbiem vajaga parādīties viņā. 4Man nākas strādāt tā darbus, kas mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. 5Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.“ 6To sacījis, viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm 7Un sacīja viņam: „Ej, mazgājies Ziloas [t. i. tulkojumā „sūtītais“] dīķī!“ Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs. 8Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: „Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?“ 9Daži sacīja: „Viņš tas ir; citi tur-pretim: „Nē, bet viņš tam līdzīgs.“ Viņš pats sacīja: „Es tas esmu.“ 10Tad tie viņam sacīja: „Kā tad tavas acis ir atvērušās?“ 11Viņš atbildēja: „Cilvēks, kupu sauc Jēzu, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: Ej uz Zilou un mazgājies! Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.“ 12Tie viņam jautāja: „Kur viņš ir?“ Viņš sacīja: „Es nezinu.“
7Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm. 8Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas. 9Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. 10Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. 11Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. 12Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina, 13Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. 14Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. 15Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm. 16Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. 17Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu. 18Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“ 19Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ. 20Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“ 21Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“
20Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, bija daži grieķi. 21Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: „Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!“ 22Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum. 23Bet Jēzus atbild viņiem: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. 24Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. 25Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei. 26Ja kāds man grib kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs ari mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā.
31Kad viņš bija izgājis, Jēzus šaka: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts, un Dievs paaugstināts viņā. 32Bet, ja Dievs ir paaugstināts viņā, tad arī Dievs viņu paaugstinās sevī un viņu drīz vien paaugstinās. 33Bērniņi, es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs mani meklēsit, bet, kā es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: Kurp es eimu, jūs man nevarat sekot. 34Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai ari jūs tāpat cits citu mīlētu. 35No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“
1„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! 2Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? 3Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs. 4Un kur es noeimu, —to ceļu jūs zināt.“ 5Toms viņam saka: „Kungs, mēs nezinām, kurp tu eji; kā lai mēs zinātu ceļu?“ 6Jēzus viņam saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēya, kā vien caur mani. 7Ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu. Jau tagad jūs viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.“ 8Filips viņam saka: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.“ 9Jēzus viņam saka: „Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? 10Vai tu netici, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir manī, dara savus darbus. 11Ticiet man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! 12Patiesi, patiesi, es jums saku, kas man tic, tas ari tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. 13Un visu, ka jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. 14Ko jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu.
15Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles. 16Un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, 17Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos. 18Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. 19Vēl tikai mazu bridi, un pasaule manis vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsit, jo es dzīvoju, un jums būs dzīvot. 20Tanī dienā jūs atzīsit, ka es esmu Tēvā, un jūs manī, un es jūsos. 21Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos.“ 22Tad Jūda (ne Iskariots) viņam saka: „Kā tas nāk, ka tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?“ 23Jēzus viņam atbildēja: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu. 24Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis. 25To es jums esmu runājis, pie jums būdams. 26Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis. 27Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. 28Jūs esat dzirdējuši, ka es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es. 29To es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. 30Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār mani viņš gan nenieka nespēj. 31Bet lai pasaule zina, ka es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis: Celieties, iesim no šejienes!“
1„Es esmu īstais vina koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs. 2Ikvienu zaru pie manis, kas nenes augļus, viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. 3Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko es uz jums esmu runājis. 4Palieciet manī, un es—jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs ja nepaliekat manī. 5Es esmu vina koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt. 6Ja kas nepaliek manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. 7Ja jņs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, —tas jums notiks. 8Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem. 9Kā Tēvs mani ir mīlējis, tā es jūs esmu mīlējis: Palieciet manā mīļestibā! 10Ja jūs turēsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, itin kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. 11To es uz jums esmu runājis, lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. 12Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis. 13Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. 14Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. 15Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko es esmu dzirdējis no sava Tēva, es jums esmu darījis zināmu. 16Ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit manā vārdā, viņš jums dos. 17Tā ir mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.
1Tā Jēzus runāja un, savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: „Tēvs, mana stunda ir nākusi: Apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro tevi. 2Itin kā tu viņam esi devis varu pār visu miesu, lai viņš visiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. 4Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis. 5Un tagad apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. 6Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un man tu viņus devi, un tavus vārdus tie ir turējuši. 7Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu man esi devis, ir no tevis; 8Jo tos vārdus, ko tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esmu nācis no tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis. 9Es lūdzu par viņiem; es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis, jo viņi ir tavi. 10Un viss, kas ir mans, tas ir tavs, un kas ir tavs, ir mans, un es esmu apskaidrots viņos. 11Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eimu pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. 12Kamēr es biju pie viņiem, es tos uzturēju tavā vārdā, ko tu man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos. 13Bet tagad es eimu pie tevis; un par to es runāju pasaulē, lai mans prieks viņos būtu pilnīgs. 14Tavus vārdus es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 15Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna. 16Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. 17Svētī tos patiesībā; tavi vārdi ir patiesība. 18Tāpat kā tu mani esi sūtījis pasaulē, arī es viņus esmu sūtījis pasaulē. 19Un viņu labā es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. 20Bet ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs. 21Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. 22Un to skaidrību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens: 23Es viņos un tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā tu mani esi mīlējis. 24Tēvs, es gribu, lai kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis, lai viņi redzētu manu skaidrību, ko tu man esi devis, tāpēc ka tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta. 25Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav atzinusi, bet es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. 26Un es viņiem esmu darījis zināmu tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.“
28Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: „Man slāpst!“ 29Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz izapa stiebra un to pacēla pie viņa: mutes. 30Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: „Viss piepildīts!“ Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam. 31Bet tā kā bija sataisāmā diena, un negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, —jo šī sabatdiena bija sevišķi liela—jūdi lūdza Pilātu, lai viņš tiem liktu satriekt lielus un tos noņemt. 32Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar viņu bija krustā sists. 33Bet nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņš ir jau miris, tie viņa lielus nesatrieca, 34Bet viens no kareivjiem viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. 35Un kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. 36Jo tas notika, lai piepildītos raksti: „Nevienu kaulu viņam nebūs salauzt.“ 37Un cita rakstu vieta atkal saka: „Viņi raudzīsies uz to, ko tie sadūruši.“
19Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: „Miers ar jums!“ 20Un to sacījis, viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 21Tad Jēzus vēl reiz viņiem saka: „Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.“ 22Un to sacījis, viņš dvēsa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu! 23Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.“